«800 km atpakaļ pie sevis» - 12. diena: pilgrima rutīna un stāsts par lielās tulznas sprādzināšanu - Ceļotāja stāsts

31.10.2017 06:16

Photo: Dina Preisa

Author: Dina Preisa
Source: https://dinapreisa.wordpress.com/

Nesen mums parādījās lielisks piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de Compostella noieti 800+ kilometri. Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā, detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes. Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no šodienas katru dienu publicēsim pa vienai (vai pirms brīvdienām - divām) dienai no Dinas Preisas ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!

Iepriekšējās dienas aprakstu lasi ŠEIT.

Reklāma

Ja vēlies lasīt no pirmās dienas, tad sāc to darīt ŠEIT.

12. diena: pilgrima rutīna un stāsts par lielās tulznas sprādzināšanu (Ages-Burgos, 23 km)

29. maijs

Pirmais modinātājs mūsu alberģē nozvana 4:40. Trakie cilvēki, kur jūs tā steidzaties? Durvis taču slēdz ciet tikai 8:00… Par spīti kārdinājumam cenšos tomēr netiesāt citus – arī čību klabinātājus, drēbju nemazgātājus, sausiņu grauzējus-čāpstinātājus, krācējus, vēlu-vakarā-bļāvējus, agri-no-rīta-maisiņu-čaukstinātājus un lukturīšu spīdinātājus.

Pirmos soļus pa slapjo asfaltu speram kopā ar Aņu. Mums garām panesas Juris. Apstādinām šamējo, lai uztaisa foto ar divām daiļavām lietus ekipējumā. Paejamies dažus kilometrus līdz šodienas lielākajam kāpumam un Aņa teic, ka droši varu turpināt savā ātrajā tempā. Mani tūlīt apdzen Seihans un Tai – tie nu gan šodien dragā. Pret kalnu ejot, pāri akmeņainajai takai pāris metru attālumā pārskrien izbijusies stirna. Kalna galā – milzīgs krusts, un pēc tā jau pavīd Burgos apveidi. Vēl 15 km līdz centram!

Nākamajā ciematā iesprūku bārā. Manas brokastis šorīt bija ābols un divi šokolādes gabaliņi, tāpēc ēst gribas ne pa jokam. Paņemu milzīgu tortiļas šķēli un zemeņu smūtiju, pieslēdzu lādēties telefonu un publicēju vakardienas bloga ierakstu. Alberģēs visbiežāk Wi-Fi ir tik švaks, ka nav iespējams augšupielādēt bildes, tāpēc savus ierakstus varu publicēt vien ceļmalas ēstūžos.

Kamēr rosos, ienāk Hilke. Viņa vakar palika iepriekšējā ciemā un beidzot ir mani panākusi. Priecājamies, apskaujamies. Ejam tālāk divatā. Seihans un Anna katrs atsevišķi ir norezervējuši istabu privātmājā un hotelī, lai lielpilsētā beidzot varētu izgulēties. Man 30 un 40 eiro liekas par sālītu vienai naktij, tāpēc plāns turpmākajām divām dienām ir šāds: šodien palieku pašvaldības alberģē par 5 eiro, 8:00 no rīta “izvācos”, somu aiznesu uz Seihana naktsmājām, līdz 11:45 pačilloju pa pilsētu un 12:00 dodos uz nākamo 5 eiro alberģi tepat, centrā, lai stātos rindā kā viena no pirmajām (divas naktis vienā vietā nav atļauts palikt). Hilke ir gatava sekot manam piemēram.

Gājiens iekšā pilsētā ir bezgalīgs un nogurdinošs. Lai arī esam izvēlējušās alternatīvo maršrutu gar upi cauri parkam (šādi iespējams apiet garlaicīgo industriālo rajonu), kājas vairs negrib sadarboties. Stājamies atpūsties ik pēc pusstundas. Mūs panāk Aņa. Kādā rotaļu laukumā šūpojas Seihans un Tai. Arī mēs tiekam pie bērnu cienīgām izpriecām, un nu solis atkal vieglāks.

Centrā šķiramies un ceļu uz naktsmājām turpinām ierastajā duetā. Kad nonākam pie 150 gultasvietu alberģes, to jau šturmē gara pilgrimu rinda. Daudz jaunu seju! Mums abām ierāda vietas gultu otrajos stāvos. Hilke atkrīt bezspēkā un aizmieg uz līdzenas vietas, es saņemos aizstaigāt līdz tuvējai kebabnīcai un piepildīt rūcošo punci. Pēc tam izlaižu ierasto dušošanās daļu un aizmiegu uz divām stundām. Laukā plosās pērkona negaiss.

Tradicionālā iekārtošanās procedūra alberģē ir šāda: sākot no 12:00 (mēs visbiežāk ap 14:00) pilgrims noliek zemē somu, dodas pie reģistratora pēc zīmoga īpašā grāmatiņā jeb pasē, uzrāda arī savu īsto pasi, samaksā 5-12 eiro, dažreiz saņem vienreizlietojamo palagu un spilvendrānu, novieto apavus plauktā, ar iešļūcenēm dodas uz ierādīto gultu, iet dušā, mazgā drēbes, atlaižas uz mazu brītiņu, klibo uz veikalu vai paēst (reizēm vakariņas var pasūtīt uz vietas, alberģes restorānā vai pagatavot virtuvē, ja tāda ir), sērfo lēnajā internetā, kaļ plānu nākamajai dienai, raksta dienasgrāmatu, lasa grāmatu, atpūtas zonā vai ēdamistabā komunicē ar citiem. 22:00 tiek izslēgtas gaismas un Wi-Fi. Vairums ceļas 6:00, izveic rīta tualeti, apģērbjas, sarullē guļammaisu, saliek visu somā, paēd brokastis (alberģes piedāvātās vai paša sarūpētās), apauj zābakus un visbiežāk jau līdz 7:00 atstāj telpas. Protams, izņemot Juri, kurš startē 8:00 un pamazām visus apdzen.

Atcerējos viņa stāstu par zemessardzes 100 km pārgājieniem… Nedēļas nogalēs Juris kopā ar biedriem armijas zābakos pusskriešus veic supergaras distances. Visi grib pārvietoties bariņā – ja atpaliksi, vienam pašam būs garlaicīgi un uzmāksies nepārvarams kārdinājums izstāties. Ap 50. kilometru neērto zābaku dēļ visiem uz pēdas uzmetas superliela tulzna. Tā kā apstāties un ķimerēties ap to neviens negrib, visi draudzīgi sit kāju pret zemi un tulznu pārsprādzina. Dažreiz tas nesanāk ar pirmo reizi… Ja jūti, ka zābaka iekšienē pēkšņi kļūst silts un slapjš, tev ir izdevies!