«800 km atpakaļ pie sevis» - 31. diena: «Enough is enough» un kā mēs izkliedzāmies meža vidū - Ceļotāja stāsts

28.11.2017 06:16

Photo: Dina Preisa

Author: Dina Preisa
Source: https://dinapreisa.wordpress.com/

Nesen mums parādījās lielisks piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de Compostella noieti 800+ kilometri. Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā, detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes. Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no šodienas katru dienu publicēsim pa vienai (vai pirms brīvdienām - divām) dienai no Dinas Preisas ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!

Iepriekšējās dienas aprakstu lasi ŠEIT.

Reklāma

Ja vēlies lasīt no pirmās dienas, tad sāc to darīt ŠEIT.

31. diena: “Enough is enough” un kā mēs izkliedzāmies meža vidū (Palas del Rei-Arzúa, 30 km)

17. jūnijs

Pamostos, joprojām līst. Noels un Donats jau gatavi doties. Mērkaķa ātrumā sapakojos, nu tā kā armijā. Meitenes esot gabalā, mums viņas jāpanāk. Misiju izpildām pēc pāris kilometriem. Donats pielavās abām no aizmugures. Atskan spiedzieni un kliedzieni.
Kā parasti visi iemūkam pirmajā kafūzī – piparmētru tēja ar citronu būs tieši laikā. Pa šo mēnesi katram ir izstrādāta sava metode, kā pamosties. Nu jau krietni spriganāki kātojam tālāk. Vēlāk pašķiramies – Noels un Donats atpaliek, Aņa pieslejas citai kompānijai, kas plāno pusdienot slavenā astoņkāju restorānā, bet mēs ar Hilki turpinām divatā.

Godīgi sakot, pa šīm dienām esam izbesījušās. Apriebusies tā bezgalīgā iešana! Ķermenis ir pārguris – cik var kraut un kraut tam virsū… “There always comes a point where enough is enough,” saka Hilke. Viņai taisnība! “Klau, izbļaujamies te un tagad?” ierosinu. Esam meža vidū, cilvēkus apkārt nemana. Kliedzu, cik spēka. Tad Hilke. Un tā uz maiņām. Pilnīgi asaras saskrien acīs. Izlādēšanās drusku ir palīdzējusi, spriedze vairs nav tik liela.
Bijām plānojušas palikt ciemā, kas ir 3 km pirms pilsētas, bet tur visas alberģes jau pilnas. Hilkes ekstremitātes atsakās kustēt tālāk. Viņai ir vajadzīga pusstundas pauze, lai atgūtu spēkus. Velkam ārā pilsētas alberģu sarakstu un apzvanām lielākās. Paldies Dievam, vienā atrodas vieta trim dāmām. Noziņojam Aņai adresi, kurā jāierodas. Mēģinot noķert mani, viņas ar Hilki vakar nogāja 35 km; šodien līdz galamērķim saskriesies visi 30. Divu dienu laikā veseli 65… Manas varones!

Emociju gamma viena gājiena laikā ir plaša (visbiežāk tās ir 5 stundas kustībā, neskaitot apstāšanās pauzes). No rīta esmu apņēmības pilna un enerģija kūsā – liekas, varētu kalnus gāzt. Pret pēcpusdienu jūtos kā nodzīts zirgs vai zaldāts, kas pārrodas no kara klibodams. Spēju domāt vienīgi par gulēšanu. Bet tad – alberģē ieeju karstā dušā, ļauju, lai ūdens gāžas pār galvu un visu aizskalo, – un nasta uz pleciem brīnumainā kārtā paliek daudz vieglāka. Atlaižos gultā, paceļu kājas augstāk, stundiņu nosnaužos, un esmu kā no jauna piedzimusi.

Jau trešo dienu somā nēsāju līdzi lieku smagumu – matu krāsu. Spānijas saulē mani mati ir pabalojuši, sāk līst ārā arī sirmās saknes, tāpēc frizūra ar steigu jāuzpucē. Sasniedzot Santjago, gribu izskatīties pēc cilvēka! Šai alberģē ir ļoti gaiša vannasistaba ar lieliem spoguļiem un ērtām dušām – beidzot saņemos piņķerīgajai procedūrai. Hilke palīdz piekrāsot pakauša daļu. Pēc stundas, kad klāt ir arī Aņa, jau izskatos kā no friziersalona iznākusi.