Author: Jānis Peteris Bērziņš
Source: Baltictravelnews.com/history.com/Wikipedia
Pat tiem, kas nav dzīvojuši Padomju laikos, ir zināms - PSRS laikos privātīpašums nepastāvēja. Viss piederēja valstij un, ja bija vēlme, dažādas tehnikas ierīces varēja "palienēt" no tās.
Privātuzņēmumu neesamība noveda pie situācijas, ka savienībā bija nevienmērīgi attīstīta industrija - bija relatīvi augsts līmenis ieguves, metalurģijas, mašīnbūves, militārajā u.c. tā saucamajās „smagās rūpniecības” nozarēs, bet patēriņa priekšmetu un pakalpojumu ražošanā šis līmenis bija zems. Respektīvi, to, ko valsts bija ieinteresēta saražot un ražoja, darīja labi (jo bija izplatīta kontrole, pārbaudes), bet mazākas lietas vienkārši neviens neražoja.
Reklāma
Tieši šī disproporcija starp smago rūpniecību un neesošo vieglo rūpniecību noteica valstu militāro varenību un iedzīvotāju relatīvi zemo dzīves un patēriņa līmeni. Pastāvēja uz valsts īpašuma balstīta stingra saimnieciskās dzīves centralizācija - t. s. komandekonomika. Privātpersonām nevarēja piederēt ražošanas līdzekļi (ražotnes, derīgo izrakteņu ieguves karjeri u.tml.) un dabas resursi, kas viss skaitījās "tautas īpašums". Saimnieciskajā dzīvē noteicošie bija ideoloģiski un politiski apsvērumi, nevis ekonomiska lietderība. Tautsaimniecībā dominēja ārpusekonomiskas, uz ideoloģiskām direktīvām balstītas, politiskās vadības, plānošanas un piespiešanas metodes. Tautas vārdā ar "tautas īpašumu" un tās darba rezultātiem rīkojās nomenklatūra — partijas un valsts aparāta funkcionāri. Indivīdu personiskās vajadzības un intereses tika pakārtotas valsts labumam un valsts interesēm.
Tomēr 1988. gada 8.jūnijā tika pieņemts likums "Par kooperāciju PSRS", kas legalizēja privāto uzņēmējdarbību. Šajā brīdī arvien vairāk cilvēku pievērsās individuālai uzņēmējdarbībai.
To publish this article please contact BalticTravelnews.eu editorial board