Pasniegs apliecinājumus par nemateriālā kultūras mantojuma vērtību iekļaušanu Latvijas Nacionālajā Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā

04.04.2018 05:39 | Latvia

Author: Linda Ertmane
Source: www.lnkc.gov.lv

2018.gada 6.aprīlī pirmo reizi tiks pasniegti apliecinājumi par nemateriālā kultūras mantojuma vērtību iekļaušanu Latvijas Nacionālajā Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Svinīgā ceremonijā Turaidas muzejrezervātā apliecinājumus saņems četri vērtību pieteicēji – Balvu novada pašvaldība, Daugavpils novada pašvaldība, Siguldas novada pašvaldība un biedrība “Skaņumāja”.

Latvijas Nacionālajā Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā 2017.gadā iekļautās vērtības:

Reklāma

Dziedāšana ar pusbalsu (iesniedzējs: Balvu novada pašvaldība). “Dzīduošona ar pusbolsu” ir specifisks daudzbalsīgās dziedāšanas veids, kas tradicionāli saistīts tikai ar Ziemeļlatgales pagastiem, kas robežojas ar Krieviju – Šķilbēnu, Baltinavas, Briežuciema un Viļakas pagastu ciemiem, proti, kādreizējo Abrenes apriņķa teritoriju. Tā ir trīsbalsīga dziedāšana, kur melodija tiek izpildīta kopā ar vienu vai (epizodiski) vairākām apakšējām pavadošajām balsīm, kā arī ar īpašo šī dziedāšanas veida pazīmi – vienas dziedātājas solo izpildītu augšējo pavadbalsi, kas vietējā tradīcijā tiek saukta par pusbolsu.

Psalmu dziedāšana Ziemeļlatgalē (iesniedzējs: Balvu novada pašvaldība). “Psaļmu (saļmu) dzīduošona” – lūgšanas par nomirušajiem, kas jau vismaz pusotru gadsimtu Ziemeļlatgalē dzīvo mutiskā tradīcijā. Tās ir aptuveni pusotru līdz divu stundu garas dziedātas lūgšanas, ko izpilda galvenokārt mājās. Dzied no baznīcas lūgšanu grāmatām, kurās ir publicēts tikai teksts. Melodijas un dziedāšanas veids tiek pārmantots no paaudzes paaudzē un tiek dziedāts “no galvas”. Pieredzējušākās dziedātājas nereti no galvas izpilda arī tekstu, neraugoties uz tā lielo apjomu.

Mirušo ofīcija (saļmu) izpildīšanas prakse Vaboles un Līksnas pagastos (iesniedzējs: Daugavpils novada pašvaldība). Mirušo ofīcijs ir stundu lūgšanu paveids. Tas radies ap 800. gadu un sastāv no trim daļām. Tās ir: vesperes, matutins un laudes. Mirušo ofīcijs tiek izpildīts latgaliešu valodā un pastāv kā daļēji mutiski pārmantots, folklorizēts fenomens, ko izpilda galvenokārt mājās, parasti bez priestera līdzdalības, tāpat kā tautasdziesmu — bez kādas ārējas organizācijas. Divu gadsimtu garumā un arī šodien mirušo ofīcijs ir neatņemama Vaboles un Līksnas pagasta bēru norises sastāvdaļa.

Siguldas spieķa darināšanas prasme (iesniedzējs: Siguldas novada pašvaldība). Spieķu izgatavošanai Siguldas apkārtnē ir vismaz 150 gadu ilga vēsture - kopš laika, kad Gaujas senleja Siguldas un Turaidas krastos kļuva par iecienītu tūrisma objektu. Sākotnēji ceļotāji no vietējiem ļaudīm spieķus iegādājās, lai būtu vieglāk veikt pastaigas pa takām stāvajos Gaujas krastos un gravās. Laikam ritot, Siguldas spieķis kļuvis par nozīmīgu vietas atpazīstamības simbolu, kuru kā piemiņas lietu no Siguldas un Turaidas līdzi aizved gan Latvijas, gan ārvalstu tūristi.

Latgales mazo bundziņu - bubyna spēles tradīcija (iesniedzējs: biedrība “Skaņumāja”). Latgales mazo bundziņu jeb bubyna spēle ir daļa no tradicionālās mūzikas ansambļa un līdzvērtīgi piedalās muzicēšanā – saviesīgos pasākumos, kāzās, mājas ballēs, mūsdienās arī koncertdarbībā, festivālos utt. Līdzīgi citiem ritma instrumentiem, bubyna galvenā funkcija ansamblī ir dasišona, pīpaleidzēšona, tomēr spēlei raksturīgā tehnika ar ritmu variēšanu pēc nozīmes padara to tuvāku ansambļa solo instrumentiem.

Bubyna spēlei raksturīga īpaša tehnika ar nelielu (apmēram sprīdi garu) vālīti – kalatušku - variējot uzsitienus ar pirkstiem vai delnu, vienkāršus (ar rokas kustību no augšas) un kombinētus (mainot rokas kustību no augšas un apakšās) sitienus ar vālīti un tricinot instrumenta malā iestiprinātos šķīvīšus, kā arī, uzsitot pa instrumenta apmali, vai radot čīkstošu skaņu ar īkšķi pret piķoto bubyna ādas malu.

Ieviņa tipa ermoņiku būvēšanas un spēlēšanas tradīcija (iesniedzējs: biedrība “Skaņumāja”). Ieviņa tipa ermoņikas, jeb Ieviņas, ir Vidzemei raksturīgs ermoņiku veids, kas 20. gs. pirmajā pusē bija neiztrūkstošs viesību un danču mūzikas instruments. Tā īpašo vietu reģiona kultūras tradīcijās raksturo tas, ka šajā reģionā praktiski nebija sastopami citu tipu instrumenti un šādas konstrukcijas instrumenti praktiski nav sastopami citur. Ieviņām ir tembrāli ļoti bagātīga, kupla skaņa.

Latvijas Nacionālajā Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā jau iekļauta Dziesmu un deju svētku tradīcija Latvijā un tās simbolisms, kā arī Suitu kultūrtelpa.

Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstu paredz izveidot 2016.gada nogalē pieņemtais Nemateriālā kultūras mantojuma likums. Saraksts tiks papildināts katru gadu un ikviens aicināts sarakstam pieteikt elementus, kas uzskatāmi par valsts aizsargājamu nemateriālā kultūras mantojuma vērtību, un kuru iekļaušanai sarakstā ir plašs attiecīgās kopienas atbalsts un līdzdalība. 2018.gadā pieteikumus Latvijas Nacionālajā kultūras centrā iespējams iesniegt līdz 29.jūnijam.

Plašāka informācija Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstu ŠEIT.